- Launagiezis

Iezis vislabāk izskatās launaga laikā, kad to apspīd saule. No ieža augšas paveras lielisks skatu punkts. Vienlaidus masīvs te ir 250 m garš, taču izkliedēti atsegumi redzami kilometra garumā. Ieža rietumu galā reiz atradās īpatnēja ala.

Pret upi vērstā ieža daļa ir līdz 20 m augsta. Slīps un muldveida slāņojums. To veido gaiši iedzeltens iezis, vietām rūsganbrūns smilšakmens ar fosforītu konkrēcijām. Tikai augšmalā 2 - 3,4 m intervālā vietām koncentrējas fosfātiski aleirolītu starpslāņi. Slānīšu kritums liecina, ka senās straumes tecējušas uz dienvidiem. Jau 1830. gadā paleontologs E. Ulprehts Gaujas un Burtnieku ezera krastos atrada senu, nepazīstamu dzīvnieku atliekas. 1839. gadā noskaidroja, ka atradumi pieder senām zivīm - bruņuzivīm. 1840. gadā identificēja bruņuzivi Asterolepis ornata. Zivis sasniedza līdz 6 m garumu. Launaga iezī V. Gross no 1930. gada līdz 1941. gadam atklāja četras zinātnei jaunas organismu sugas: Haplacanthus ehrmanensis Gross, Laccognathus panderi Gross, Glyptolepis baltica, Panderichtys rhombolepis (Gross). Šīs sugas ir tipiskas tieši Gaujas svītai. Līdz ar to Ērmaņa iezim ir nozīmīga zinātniska loma.

Iezis aizaug, ir brūkošs.